Aleksandrs Terentija d. Kononovs dzimis 1895.gadā nelielā miestiņā netālu no Dvinskas (Daugavpils) pilsētas – tā ir rakstīts grāmatas „Stāsts par uzticīgu sirdi” komentāros. Lielajā Padomju enciklopēdijā, savukārt, norādīts, ka Kononovs dzimis Preiļu rajonā.

Saša Kononovs auga lauku vidē. Viņš agri zaudēja tēvu, pat atcerēties viņu nevarēja, jo tēvs mira zēna pirmajā dzīves gadā. Saša atcerējās vectēvu – spēcīgu veci, kurš no rīta devās art laukus un atgriezās mājās vēlu vakarā. Ģimene dzīvoja pieticīgi. Saša jau no bērnības aizrāvās ar lasīšanu – ar sajūsmu lasīja krievu klasisko literatūru, viņa mīļākā bērnības grāmata bija N.Gogoļa „Tarass Buļba”. Nākamais rakstnieks labi pazina latviešus – zemniekus un kalpus, vēroja viņu dzīvi, darbu, sadzīvi. Vēlāk, kad viņš kļuva par rakstnieku, bērnības iespaidi atdzīvojās viņa daiļdarbu lappusēs.

Aleksandrs mācījās Dvinskas reālskolā. Latvijas Valsts arhīvā atrodas dokumenti, kuri attiecas uz šo Kononova dzīves periodu. Slimības dēļ Aleksandrs par dažām dienām nokavēja mācību gada sākumu. Tas kalpoja par viņa atskaitīšanas no skolas iemeslu.

1. 748. fonds, 1.apraksts, 30.lieta, 742.lapa.
„1913.gada 12.septemris.
Izraksts....
Klausījās Smoļenskas tirgotāja atraitnes Antoņinas Kononovas iesniegumu par viņas dēla Aleksandra atpakaļuzņemšanu 6.klasē.
Iemesls: neierašanās skolā uz mācību sākumu slimības dēļ.”

2. 748. fonds, 1.apraksts, 30. lieta
„Viļēnu mācību apgabala aizgādnis.
1913.gada 17.oktobris.
Dvinskas reālskolas direktoram.
Sakarā ar aizgādņa Kancelejas š.g. 14.oktobra ierakstu nr.1647 man ir gods atgriezt skolēnu uzskaites sarakstā 6.klases skolnieku Aleksandru Kononovu.”

3. 748. fonds, 1.apraksts, 30. Lieta, 755.lapa.
„1913.gada 24.oktobrī.
Paziņoju Jūsu augstībai, ka atļauju uzņemt skolēnu Aleksandru Kononovu jūsu vadītās skolas 6.klasē. „

4. 748. fonds, 1.apraksts, 30. Lieta, 726., 727., 728. lapa.
„Jautājumā par A.Kononova atpakaļuzņemšanu par 6. klases skolēnu.
...vairākums 11 par pret 8 balsīm: pamatojoties uz inspektora v.i. nelabvēlīgām atsauksmēm par skolnieku – uzskatīt Kononovu par atskaitītu.
...it kā nelabprāt pakļāvās klases un ārpusklases disciplīnai un vairākas reizes tika izskatīts Pedagoģiskajā padomē...
...vasarā, brīvdienu laikā, apmeklēja konditoreju „Pjerra” neaizpogātā mētelī...
...neievēro pieklājību pret pasniedzējiem: satiekoties uz ielas izvairās no paklanīšanās...

Mazākums: ticības mācības skolotājs Okolovičs, pasniedzēji L.L.Dolotskijs, V.M.Rozancevs, K.K.Kloksins, D.M.Mihailovs, P.N.Seni, A.A.Žegalovs – nepiekrīt atskaitīšanai: pēdējos 2 – 3 gadus šāds jautājums nav izskatīts, bet sarunas, ja ir bijušas, tad privāta rakstura.

Kononovs ir spējīgs jaunietis un var sekmīgi pabeigt reālskolas kursu, ja pasniedzēji izrādīs pietiekošu pret viņu uzmanību.

Skolnieka Aleksandra Kononova konditorejas apmeklējumu vasaras brīvlaikā nedaudz attaisno tas, ka viņš apmeklēja ārstu un pilsētā ieradās uz visu dienu. Tādējādi, tā vietā, lai dzertu tēju kaut kur stacijā, kur arī ir liegts uzturēties, iegāja konditorejā „Pjerra”, kura, starp citu, ir tīri pieklājīga.

Attiecībā uz Aleksandra Kononova pieklājību – viņš ir nedaudz rupjš, bet tas nav iemesls.

Attiecībā uz to, ka Kononovs neklanās, satiekot pasniedzējus uz ielas, Padomes locekļiem ir zināms, ka Kononovs ir ļoti tuvredzīgs, tāpēc šie gadījumi ir bez ļauna nolūka.

Pasniedzējiem un audzinātājiem, kuriem ir izdevies pagājušajā gadā panākt uzlabojumus viņa uzvedībā, ir jānoved šī lieta līdz galam, lai pārliecinātos par to, ka pret Kononovu pielietotās metodes atstājušas uz viņu labvēlīgu ietekmi, un ka mēs paši esam sava aicinājuma uzdevumu augstumos, neskatoties uz mūsu, kā audzinātāju īslaicīgo darbu”.

Pēc Dvinskas reālskolas izglītošanās turpinājās Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Taču juridiskās zinības viņu neinteresēja: par juristu – praktiķi viņš nekļuva. Pēc 1918.gada Aleksandrs Terentjevičs sāka strādāt tautas izglītības jomā. Viņš strādāja par skolotāju, bija pasniedzējs Augstākajos komandieru kursos; viņu interesēja bērnu un jauniešu garīgās attīstības jautājumi, audzināšanas jautājumi; šīm tēmām viņš veltīja vairākus rakstus. Varētu domāt, ka pedagoga darbs deva Kononovam to pieredzi un novērojumu bagāžu, kura viņam ļoti labi noderēja viņa literārajā daiļradē. A.T.Kononovs rakstīja galvenokārt bērniem un par bērniem. Neilgi pirms nāves A.Kononovs atteicās no daudziem saviem darbiem. Un 1949.gadā uzrakstīja autobiogrāfisku triloģiju ar nosaukumu „Stāsts par uzticīgu sirdi”.

Pirmajā triloģijas daļā darbība risinās daudzās Preiļu novada vietās. Mēs arī šodien šīs vietas varam atrast rajona kartē:

Zatišje – Zaķīši, Peņjani – Pieniņi, Savna – Sauna, Rebeņiški – Riebiņi, Daļņij bor – Dolgij Bor.

Par dažu varoņu prototipiem kļuva reālie muižu īpašnieki: Zaķīšu – muižniece Fjokla Popova, Jasmuižas – pans Šadurskis, Pieniņu – muižniece Anna Novokšanova, Riebiņu – barons Tīzenhauzens.

Visticamāk, Aleksandra vectēvs bija dārznieks un tāpēc viņš varēja strādāt vairākās muižās. Triloģijas galvenā varoņa Grišas Šumska mācību laikā Dvinskā viņa ģimene pārcēlās no Zatišjes muižas uz pana Šadurska muižu.

„...Griša tad sēdās pie loga, aiz kura pār melnajiem jumtiem spoži gailēja vēlais saulriets, un sāka domāt par to, kas pašlaik notiek mājās. Bet kur tas ir – „mājās”? Viņš zināja tikai adresi, kura uzrakstīta uz papīriņa lieliem burtiem ar tēva roku: Preiļu miests, k-ga Šadurska muiža. Un zināja, ka tas ir ļoti tālu, jābrauc pa dzelzceļu, pēc tam vēl ar zirgu. Vai – kājām...”

Preiļu novadā Šadurska muiža atradās tagadējā Jasmuižā – vietā, kur kādu laiku dzīvoja tautas dzejnieks Jānis Rainis. Arī viņam ir atvēlēta vieta triloģijā.
„...jā, viņš ir ar tevi no vienas vietas. Viņš ir „čangals” no Latgales. Tur viņš arī savu vārdu pieņēma – Jānis Rainis.

Kā tā – pieņēma vārdu.

Es tev par to pastāstīšu. Dzīvoja kāds jauns cilvēks, kuru sauca par Jāni Pliekšānu. Viņš bija izglītots, rakstīja žurnālos...Bet kad viņam bija brīvs laiks, viņš ar tarbu pār pleciem klejoja pa dzimtajiem laukiem un mežiem, stāvēja ilgi dziļa ezera krastā, iegriezās ciemā pie saviem novadniekiem. Jā, tas viņam bija vajadzīgs! Pēc tam viņš par visu, ko redzēja, rakstīja savās grāmatās. Un vienreiz viņš ieraudzīja: velk zemnieks smagu vezumu ar smiltīm. Velk kalnā, virves caur cauro kreklu iegriezušies viņam plecos...neizmērojami grūti! Tas taču ir zirga darbs, nevis cilvēka. Bet nabagam jau zirga nav. Tātad, jāvelk pašam. Bet kamdēļ vīram smiltis? Zemkopim vajadzīga melnzeme, auglīga zeme, lai vairāk radītu maizes...Nē, smiltis nav vajadzīgas viņam. Smiltis ir vajadzīgas baronam, viņš rīt ieradīsies savā muižā. Tāpēc ir pavēlēts: aizbērt visas grambas ar smiltīm un granti uz ceļa, pa kuru brauks barons...Pliekšāns izņēma visu naudu, kura viņam bija: „Ņem, brāli!” zemnieks naudu neņēma: „Nepalīdzēs...” – „Saki, jel, kā tevi sauc?” – „Jānis Rainis”. Un paņēma Pliekšāns sava brāļa – latviešu nabaga vārdu, un ar šo vārdu sāka parakstīt visu, ko uzrakstīja.”

1895.gadā netālu no Zatišjes muižas piedzima Antons Dzenis (Ontōns Dzeņs – ilggadējs Vārkavas pagasta padomes darbinieks. 1944.gadā viņš emigrēja uz Rietumiem, vēlāk aizbrauca uz Ameriku. Tur viņš nodzīvoja līdz sava mūža beigām. Viņš bija aktīvs latviešu emigrācijas darbinieks. Uzrakstīja trīs atmiņu grāmatas par savu novadu. Pirmā grāmata saucas „Muna dzeive” (Mana dzīve). Pateicoties šai grāmatai es varēju atrast atbildes uz tiem jautājumiem, kuri radās pēc A.T.Kononova triloģijas izlasīšanas. Tāpēc turpmāk es izmantošu fragmentus no abiem daiļdarbiem.

Preiļu novada vecticībnieki.

Krievu pareizticīgās baznīcas reforma 17.gadsimta 60.-jos gados un tai sekojošā baznīcas Lielā Šķelšanās aizsāka tādu parādību kā krievu vecticība. Tautas milzīga daļa nepieņēma patriarha Nikona baznīcas reformu. Krieviju apmeklējušie grieķu hierarhi, kuri pārstāvēja austrumu pareizticīgo baznīcu, mēģināja iestāstīt patriarham Nikonam, ka krievu rituāli atšķiras no pieņemtiem pārējā pareizticīgo pasaulē. Nikons vienveidības vārdā sāka šīs atšķirības novērst. Vēlāk vēsturnieki nonāca pie slēdziena, ka Nikons smagi kļūdījās. Krievu rituāli bija tuvāk pareizticības saknēm nekā grieķu, jo grieķi sekoja jaunajiem statūtiem, bet Krievijā valdīja daudz senākie statūti. Uzbrukums senajiem rituāliem un baznīcas tradīcijām tika uzskatīts kā nacionālais pazemojums, kā apdraudējums tautas pastāvēšanas pamatam.

Simtiem tūkstošiem īstenās ticības glabātāju uzstājīgi, droši sacēlās pret jauninājumiem. Sekoja cietsirdīgi soda mēri. Karātavas, ugunskuri, slepkavošana...Sākās masveida vajāšanas: vecticībnieki bēga aiz Urāliem, uz Altaju, uz Sibīriju, uz Tālajiem Austrumiem, uz katolisko Poliju, Latviju un Lietuvu, pie turkiem – viņiem, nepakļāvušajiem krievu cilvēkiem pat tas likās labāk, nekā Romanovu vara. Tā 17.gadsimta beigās – 18.gadsimta sākumā vecticībnieki nokļuva tagadējās Latvijas teritorijā. Šeit apmetās vecticībnieki, kuri piederēja pie fedosejevska un pomoriešu (piejūras) virzienām. Šodien Latvijas vecticībnieki savu baznīcu dēvē par Vecticībnieku Pomoras Baznīca. Pomoras Baznīca dēvējas tāpēc, ka to garīgais centrs atradās Piejūrā (tagadējās Karēlijas teritorija). Tur vēl pirms šķelšanās tika pieņemti dievkalpojumas statūti, pēc kuriem sāka vadīties vecticībnieki (bezpriesterība) savā garīgajā dzīvē.

Triloģijā „Stāsts par uzticīgu sirdi” Griša tā atbild uz skolotāja jautājumu:

- Bet tēvs, vectēvs tavs kur agrāk dzīvoja?
- Tēvs – ar mani. Bet vectēvs...par vectēvu runāja, ka viņš pie Baltās jūras dzīvoja, kaut kur klosterī.

- Skaidrs: vecticībnieki, no pomoriešiem.


Pēc nostāstiem, pēc pētījumu materiāliem šie vecticībnieki agrāk dzīvoja Pleskavas, Novgorodas un Maskavas guberņās.

Vecticībnieki ne tikai apstrādāja zemi, bet arī saglabāja savu veco ticību. Diemžēl, šodien daudzas tradīcijas jau izzudušas. Bet, pateicoties Grišas vecmāmiņas tēla aprakstam, mēs varam ar tām iepazīties.

„Griša skatījās pakaļ domājot, ko viņam uz šķiršanos uzsaukt Jānim, bet te viņu no aizmugures saķēra aiz krekla: Nu, nepaklausīgais, pagaidi man! – skaļi uzkliedza Grišas māte.

Par izraušanos nebija ko domāt, - roka mātei bija stingra. Griša gāja mātei līdzi klusējot un tikai priekšnamā sāka knukstēt, lai dzirdētu vecmamma. Viņu atbalstot uzreiz sāka raudāt mazais Jefimka.

Vecmāmiņa, izkaltusi, ģērbusies tumšā katūna kleitā, lakatā, kurš uzsiets kā mūķenei, ātri izgāja no sava kambara: - Nu, pietiek strostēt zēnu! Bet, tu, Grišeņka, nečinksti, tev balss nav tāda.

- Vecmāmiņ, es tavu krūzīti vairāk neaiztikšu, - solījās Griša.
-
- Tagad man viss viens: tāpat no jauna to jāsvēta.
-
Griša saprata vecmāmiņas sāpi: visi apkārt laicīgie, bet viņa – ticīgā. Griša arī laicīgais, grēcīgais. Kad vecmāmiņai palika 80 gadi, viņa atteicās no laicīgajām lietām, paliekot tikai par „Dieva kalpu”. Tagad viņai grēku vairs nav. Katru vakaru pirms miega viņa lūdz Dievu, lai tas paņem viņu pie sevis. Kāpēc viņa tā steidzas uz to pasauli, nav zināms… Ja kāds no laicīgajiem aizskar vecāsmātes traukus, viņa tiek zaimota; tad trauki jānes uz dievnamu svētīt. Bet dievnams – četrdesmit verstis tālu…

- Nedarīšu tā vairs, vecomāt.

- Nu, nāc šurp, muļķa zēn.. Nāc, es tevi uzcienāšu ar grūdeni.

Vecā paņēma no lādes, kura stāvēja pie sienas, stingru maisiņu, paņēma no kopējā skapja bļodiņu, bet ievārījumu burciņā – brūkleņu, vārītu ar medu,- atnesa no sava kambara. Cukuru viņa neatzina – grēks: cukurs rūpnīcā caur kaulu izlaiž. Vecmāmiņa iebēra bļodiņā grūdeni, pielika brūklenes, samaisīja visu, saspaidot ogas ar karoti. Grūdenis kļuva rozā. Atspiedusi vaigu plaukstās, viņa izbalējušām, skumjām acīm sāka vērot, kā ēd viņas mazdēls.”

„- Vecmāmiņ, jaunais mežsargs atbrauca ar puiku. Puiku sauc Jānis.

- Latvieši? Tu, mīļais, istabā pie viņiem neej.

- Neiešu.

- Latvieši bārdas skuj, tabaku pīpē – liels grēks.

-
Vecāmāte nopūtās: nu kas tagad viņu – vecu klausa!...Arī mazdēls apsola vienu, bet izdara pa savam…”

Antons Dzenis savās atmiņās apraksta mācību laiku Vārkavas tautskolā: „Ticības mācību katoļiem pasniedza mācītājs Kazimirs Daugolovičs, bet krieviem – pops Savickis, kurš brauca no Preiļiem. Visi krievi bija vecticībnieki, bet pops bija pareizticīgais. Krievu bērni neko no baznīcas mācības nezināja, tikai prata bez vārdiem krustīties un klanīties. Pops vispirms mācīja, kā pareizi krustu mest.”

Triloģijā, savukārt, attēlots, ka vecticībnieku ģimenēs bērnus no mazotnes mācīja izpildīt kristīgās lietas. Un obligāti bija jāzina sākotnējās lūgšanas, kuras bija jāskaita ar klanīšanos viduklī un līdz zemei. Bet, lai klanoties līdz zemei rokas neskartu zemi, vecticībnieki izmantoja speciālus spilventiņus.

„No kambara izgāja vecāmāte ar svētku spilventiņu – paliktni (podrušnik).

- Vecmāmiņ, vai tad šodien ir svētdiena?

Darbdienās vecāmāte gāja lūgties ar vecu katūna spilventiņu: tam arī izskats bija novalkāts, dažviet pat caurumiņi bija izdiluši, un no tiem rēgojās vate. Bet svētku dienās vecāmāte ņēma citu, krāšņi izšūtu kā līgavas deķis, no daudzkrāsainiem zīda gabaliņiem: ziliem, sarkaniem, zaļiem – no kurienes tik tie bija dabūti! Šī parādes spilventiņa stūros bija uzšūti melna samta trīsstūrīši, arī rokturītis tam bija no samta.

Griša domāja, ka tas nebija slikti izdomāts: klanīties nevis uz nelīdzenās priedes grīdas, bet uz mīksta spilventiņa. Klanoties līdz zemei, ar pieri varēja pieskarties ikreiz citam zīda gabaliņam: vispirms sarkanajam, pēc tam zilajam… Vecāmāte gan drīz tādā nodarbē atpazina draiskošanos un sāka veikli sist knipjus mazdēla pakausī. Viņš mēģināja taisnoties, ka varot skaitīt paklanīšanās reizes pa zīda gabaliņiem. Tad arī laiks paejot nemanāmāk. Par to viņš saņēma lieku – īpašu knipi pa pakausi. Un vēl māte, dzirdot sarunu, apsolīja pielikt, lai līdz aizgavēnim atcerētos. Bet savus solījumus viņa vienmēr izpildīja – ja ne šodien, tad rīt.

Otrajā triloģijas daļā, aprakstot mācības Daugavpils amatniecības skolā, autors raksta, ka vecticībnieki varēja neapmeklēt ticības mācība stundas. Šīs stundas pasniedza pareizticīgais pops.

Turpināsim tālāk vecticībnieku iepazīšanu.

„…satikām sievieti. Viņa bija ģērbusies garā līdz pēdām sarafānā – tā ģērbās tajās ģimenēs, kur īpaši stipra bija vecā ticība. Un lakats viņai bija apsiets kā vecticībniecēm: tā garie gali nokarājās uz krūtīm.”

Bet tā apraksta vecticībniekus Antons Dzenis:

„1901.-1902.gadā tautskolā mācījās Hevronija Kirila m. Jakovļeva no Šaripovkas. No 5 meitenēm skolu pabeidza tikai divas. Viena no viņām bija Hevronija.”

„Preiļos kopā ar mani mācījās…Jepifans Ivanovs no Jasmuižas, viņa tēvs bija vecākais Preiļu miestā, Zimovs – baranku tirgotāja dēls no Preiļiem…”

„Daudzi krievu vecāki sūtīja savus bērnus latviešu skolā. Tā Duņa Jakovļeva no Šaripovkas, beigusi Šustas 6-klasīgo skolu, runāja latgaliski tikpat labi kā latgaļu meitene.”

„Marina Ambrosova, jauna meitene pēc pamatskolas beigšanas iestājās darbā pagasta kancelejā un tur nostrādāja vairākus gadus. Viņa bija ļoti centīga, ar labu raksturu, priekšzīmīga strādniece. Viņa bija laba rakstvede ar skaistu un labi salasāmu rokrakstu. Viņa neskaitīja stundas darbā un kanceleju atstāja tikai tad, kad bija aizgājis pēdējais kalpotājs. Rudeņos, kad daudzi gāja maksāt nodevas, viņa kancelejā sēdēja līdz pusnaktij, kamēr pabeidza darbu. Dokumenti pie viņas vienmēr bija pilnīgā kārtībā.”

1897.gada skaitīšanas materiālos var redzēt, kā dzīvoja vecticībnieki. Bija „tīri” latviski un „tīri” krievu ciemi. Paretam bija sastopami jaukti.

„- Ciems ir krievu. Kāpēc tāds nosaukums?

- Kaimiņos dzīvojam: pusciema latvieši, otra puse – krievi. Bet nosaukums tāds tāpēc, ka visa mala – latviešu.

Griša brīnījās: ka krievu ciemi bija kaimiņos ar latviešu ciemiem Griša zināja. Bet par to, ka vienā ciemā blakus dzīvotu gan latvieši, gan krievi, viņš dzirdēja pirmoreiz.”

„-Tēvoci Kirjuška, tās taču latviešu bēres, - attapās Griša. – Bet tu kāpēc te? Tu taču esi vecticībnieks.

- Es esmu mazticīgais, nevis vecticībnieks,- jautri atņirdza baltos zobus Kirjuška,- es drīkstu arī te – pa kaimiņu būšanai”.

Grāmatā daudz uzmanības veltīts mežabrāļu kustības aprakstam, Līgo svētkiem, gadatirgiem, lauku talkām, kur kopā ir gan latgalieši, gan vecticībnieki.

Lūk, viena no sarunām starp Grišas Šumska tēvu un skolotāju Špakovski:

„- Latvieši,- atbildēja Grišas tēvs,- latvieši – ir cieta kā akmens tauta. Mūs, krievus, ātrāk var iekvēlināt…Mums pat pugačovščina bija…Un Razins…Bet latviešiem? Neesmu dzirdējis par viņiem neko līdzīgu.

- Par Pugačovu latvieši bija dzirdējuši…Kad Pugačovs taisījās uz Maskavu, Kurzemes zemnieki gubernatoru Braunu publiski nopēra.

Tēvs nevaldāmi iesmējās:

- Nē, tie bija mūsējie! Mūsējie, krievi! Un visticamāk – vecticībnieki. Lūdzas, lūdzas, bet pēc tam ņem un noper gubernatoru.

- Bet vai latvieši nevarētu?


- Nē. Latvieši nosistu uz vietas. Bet nopērt un pēc tam palaist brīvībā – to tikai mūsējie varēja izdomāt!”

Dzelzs avota meklējumos.

Triloģijas varoņa galvenais sapnis bija atrast burvju ūdeni, tādu, kurš visus cilvēkus padarītu stiprus un drosmīgus. Zēns bija apmāts ar ideju atrast Dzelzs strautu.

„…Augusta Redeļa nebija mājās. Uz zemes grīdas sēdēja Jānis un raudāja. Griša nolaidās viņam blakus un karsti čukstēja:

- Neraudi…aizbēgsim….Aiziesim tālu, tālu, gribi? – Jānis neatbildēja.

- Gribi, iesim meklēt Dzelzs strautu?”

Šī saruna notiek Zatišjes muižā. Nākamā saruna jau risinās Jasmuižas novadā. Šeit brīvdienās Griša iepazīstas ar vienaudzi Jeļizaru Kozlovu.

„Viņš apstiprināja: tiesa, ir tāds ūdens, strauts tāds ir, - tas ir kaut kur aiz Preiļiem. Tur pat dziednīcu grasījās uzcelt tādiem… mazasinīgiem…”

„…no turienes, no šī strauta, Šadurska sievasmātei ūdeni mucās veda,- tas bija vēl tad, kad grāfs te dzīvoja. Viņa, sievasmāte bija vārga, vāja, staigāja ar nūju. Viņu ar dzelzs ūdeni visu vasaru stiprināja, lai pirms laika zemē neiegultu…”

Un zēni devās pārgājienā Dzelzs strauta un burvju ūdens meklējumos.
„Ūdens bija ne tikai ledaini auksts – tam arī garša izrādījās īpaša, nesaprotama, lai gan it kā pazīstama. Ā, atcerējos! Tāda garša bija Grišam mutē, kad viņš palīdzēja Augustam Redalam celt govju kūti: viņš turēja rokās dēļus, bet naglas pa gatavībai mutē, - tā vienmēr darīja namdari, bet viņam gribējās tiem līdzināties… Ūdens bija ar dzelzi!

- Tas arī ir Dzelzs strauts?

- Ne strauts, bet dzelzs avots…No šī avota arī strauts tek, tikai nemanāmi. Redzi, uz ūdens it kā traipi viļņojas? Tā ir rūsa no dzelzs…

- Atkal netici? Te slimnīcu gribēja celt! Pēc tam aprēķināja: nedrīkst – tālu no dzelzceļa, nav izdevīgi. Tagad runā, ka drīz ūdeni no šejienes vedīs pudelēs un pārdos pilsētā par desmit kapeikām. Par griveņiku! Tas ir desmits olu pēc mūsu cenām.”

Pats interesantākais ir tas, ka arī Antons Dzenis savā grāmatā piemin dziedniecisko ūdeni.

„Mana māte ārstējās arī ar ūdeni no Bleideņas upes, tas bija ārstniecisks. Cilvēki brauca pēc tā no tālienes. Te bija maza upīte, tā iztecēja no Bledas ezera un ietecēja Šusta ezerā. Vasaras karstajā laikā vietām tā izkalta. Šī upīte bija slavena ar to, ka tās ūdens tecēja pret sauli. Kad bērni bija mazi, māte pati gāja pēc ūdens. Pēc tam ūdeni nesa paaugušās māsas. Kad es paaugos, pienāca mana kārta. Ūdeni vajadzēja smelt laikā, kad nespīdēja saule: līdz saules lēktam vai pēc saules rieta.

Šodien ar lielām grūtībām var atrast šo upīti, bet tās nosaukums ir Rītupīte.
Tā arī es, meklējot materiālus par vienu rakstnieku, iepazinos arī ar otru. Un viņa grāmatu latgaļu valodā izlasīju. Un rajona kartē atradu to burvju strautu. Bet pagaidām nav zināma Aleksandra Kononova dzimšanas vieta. Iespējams, ka tā ir Gavarišku sādža, kur 1897.gadā Kononovu zeme tika iznomāta poļiem. Tāpēc mans ceļojums turpinās.

Izmantota literatūra:

1. Кононов А.Т. Повесть о верном сердце. Трилогия.
2. Ontōns Dzeņs. Muna dzeive. P/s Latgaļu izdevnīceiba. 1971.
3. LVVA materiāli.